Jelgavas Vasarsvētku draudzes vēsture

Jelgavas Vasarsvētku draudze ir viena no senākajām vasarsvētku draudzēm Latvijā. Tās vēsture atspoguļo Latvijas Vasarsvētku kustības attīstību, pārdzīvojot gan politiskās pārmaiņas, gan garīgās atmodas laikus.

Dibināšana un agrīnie gadi

(1928–1940)

1928.gadā Jelgavā ieradās misionāre Hermīne Hercmane, kuras vadībā 1929. gadā oficiāli tika nodibināta draudze. Draudzes pirmās svētīšanās sapulces tika noturētas 29. un 30. jūnijā Pētera ielā 4. 1929. gada novembrī uz Jelgavu no Auces pārcēlās Džems Grēviņš ar ģimeni, kurš bija vasarsvētku kustības aizsācējs Latvijā. Grēviņš vadīja Jelgavas draudzi līdz 1930. gada rudenim, kad politiskā spiediena dēļ bija spiests atstāt Latviju. 1933. gadā draudzes vadību pārņēma Juris Dreimanis, kurš kļuva par nozīmīgu vasarsvētku kustības līderi Latvijā.

Pārbaudījumu laiks

(1940–1975)

Otrā pasaules kara un padomju okupācijas gados draudze piedzīvoja smagus pārbaudījumus. 1949. gadā mācītājs Juris Dreimanis tika arestēts un izsūtīts uz Sibīriju. Draudzes darbība tika aizliegta, un ticīgajiem nācās pulcēties slepeni.

Atjaunošanās un izaugsme

(1975–1991)

1975.gadā draudze saņēma atļauju noturēt publiskus dievkalpojumus Jelgavas Sv. Jāņa baznīcā. 1977. gadā par mācītāju kļuva Jānis Ozolinkevičs.

1978.gadā draudzi ietekmēja “Tallinas vējš” - garīgās atmodas kustība no Igaunijas. Jelgava kļuva par nozīmīgu garīgās atmodas centru visā Padomju Savienībā, piesaistot simtiem cilvēku dievkalpojumos.

Draudze neatkarīgajā Latvijā

(kopš 1991)

1991.gada 6. martā draudze tika oficiāli reģistrēta kā “Jelgavas Vasarsvētku draudze”. No 1993. līdz 1998. gadam draudzi vadīja Gunta Matjuhova. 1998. gadā draudzes mācītāja pienākumus pārņēma Agris Ozolinkevičs.

Jelgavas Vasarsvētku draudzes vēsture liecina par Dieva uzticību. Dieva darba rezultātā no nelielas ticīgo grupas tā ir izaugusi par aktīvu un dzīvu draudzi, kas turpina nest Evaņģēlija vēsti.